Kas bija Cistercieši?

Viena diena mūka dzīvē ap 1200. gadu pēc Kristus dzimšanas

Diena sākas nakts vidū. Mūkus pamodina zvana skaņas, kas aicina uz nakts dievkalpojumu – vigīliju. Guļamtelpu (dormitoriju) blāvi izgaismo lampa, kas deg visu nakti. Lai sasniegtu baznīcu (kapellu, oratoriju) pēc iespējas ātrāk, mūki guļ pilnībā apģērbušies kā ziemu, tā vasaru. Tomēr tikai cistercieši pa virsu kreklam vai tunikai guļot patur mugurā arī āra apģērbu. Pēc piecelšanās pār galvu tiek pārvilkta kapuce (cucullus). Ziemā ir arī kāju sildītāji, zeķes, zābaki un siltināti apmetņi tām reizēm, kad kāds laiks jāpavada ārpus telpām. Katrs mūks sakārto savu guļvietu, ko veido pīta maša vai ar salmiem pildīts un audumu pārvilkts matracis (paillasse), viena vai divas segas un spilveni, ziemeļu rajonos arī kažokādas vai ar mājputnu spalvām pildīti pēļi. Ikviens, kam nepieciešams, var apmeklēt atejvietu, ko no dormitorija atdala leņķveida gaitenis (tas tāpēc, lai mazinātu slikto smaku). Tad visi mūki nokāpj krustejā. Tur strūklakas namiņā viņi nomazgā seju un rokas un pēc tam pa šķērsjoma ieeju dodas iekšā baznīcā un ieņem savas vietas korī. Vecākie mūki sēž aizmugurējās rindās, tā lai viņiem būtu labi pārraugāmi jaunākie mūki un noviči pirmajās rindās. Vigīlija sākas ar “Tēvs mūsu...” un Ticības apliecību, seko psalmi un himnas: pēc tam – lasījumi no Bībeles vai baznīctēvu darbiem. Dievkalpojumu noslēdz atkal himnas, psalmu skandēšana un lūgšana. Svinamās dienās vigīlijia var būt visai gara, ar īpaši izvērstiem lasījumiem. Tādos gadījumos vai nu visi dodas atpakaļ pie miera līdz rītausmai, vai arī šis laiks tiek pavadīts baznīcā lūdzoties un meditējot.
Psalmus it īpaši dzied rīta lūgšanu darba (matins) laikā. Daudzos benediktīniešu klosteros matins apvieno ar nelielu procesiju kapellā aiz kapitula zāles; tur tiek sacīta Visu svēto lūgšana, kam seko aizlūgums par mirušajiem.
Pēc matins ir ikrīta apmazgāšanās laiks. Svēta Benedikta Regula nosaka, ka miesa un drēbes ir jāmazgā regulāri. Rokas un seju mazgā no rīta un pirms sv. Mises; rokas mazgā arī pēc atejas apmeklējuma, pirms ēšanas un pirms darba virtuvē. Kājas mazgā reizi nedēļā un pēc procesijām, kas veiktas basām kājām. Tiek sagaidīts, ka mūki katru rītu sasukā matus. Pie cisterciešiem skūšanos, kuras laikā tiek mazgāti arī mati un atjaunota tonzūra, veic sešas vai septiņas reizes gadā, citi to dara ik pa divām, trim nedēļām. Vannošanās, ko nievājoši uzskata par luksusu, tiek atļauta tikai pēc smaga fiziska darba vai slimības gadījumā. Benedikts no Anianes, saukts arī par otro Benediktu (747–821), vannošanos limitēja līdz minimumam, nosakot, ka vannā var iet tikai Lieldienās un Ziemassvētkos. Tomēr ne visi klosteri bija tik askētiski.
Pēc ūdens procedūrām mūki vasarā var nodoties lasīšanai krustejā, līdz kamēr uzlēc saule un zvans viņus sauc uz prīmu, dievkalpošanu dienas pirmajās stundās. Prīmai uzreiz seko rīta sv. Mise un pēc tās – ikdienas sapulcēšanās kapitulā. Kapituls kalpo tam, lai sakārtotu kā klostera iekšējo, tā ārējo darbību. To vada vai nu abats, vai tā vietnieks priors. Vispirms tiek lasīta un apspriesta nodaļa no kanoniskajiem likumiem. Tad seko organizatoriskie jautājumi, tādi kā sv. Mises svinēšanas dienaskārtība, lasījumi, darbs virtuvē utt. Pēc tam tiek nolasīti to mirušo mūku un ordeņa brāļu vārdi, kuru miršanas gadadiena iekrīt attiecīgajā dienā, un tiek teiktas lūgšanas par viņiem; tās vēlāk tiks atkārtotas matins un vesperu laikā. “Soda kapituls”, kura laikā tiek nosaukti pārkāpumi, ir pašās beigās. Var tikt piemērots kā fizisks sods, tā tāda vai citāda rīcības ierobežošana.
Pēc kapitula un nonām (Dieva darba pēcpusdienas vidū) mūki var sarunāties cits ar citu. Krusteja, kas citādi ir absolūta klusuma vieta, tagad atbalso klusas, taču sadzirdamas sarunas. Šis ir arī laiks, kas atvēlēts tāsdienas darbam (opus manuum), un tiek pārunāti gaidāmie darbi. Visu pārējo dienu sazināšanās notiek ar zīmju valodas palīdzību, kas ir jāapgūst visiem mūkiem.
Pat pie cisterciešiem roku darbs tiem mūkiem, kuri prot lasīt un rakstīt, tikai retumis nozīmē kaut ko ārpus virtuves vai sakņu dārza. Tā vietā viņu pūliņi tiek veltīti klostera darbības pārraudzīšanai un dievkalpojumiem nepieciešamo tekstu pārrakstīšanai. Cistercieši skaidri nošķir mūkus, kuri lūdzas korī, no brāļiem lajiem, kuru kalpošana ir fiziskais darbs uz lauka un citur. Atšķirībā no mūkiem brāļi laji neapmeklē ikdienas lūgšanas baznīcā, bet lūdzas turpat uz lauka. Vienīgi rīta lūgšanā (matins) un kompletorijā – dienas pēdējā dievkalpošanā – viņi ieņem savas vietas baznīcas jomā iepretī altārsienai, kas atdala mūkiem paredzēto kori no lajiem atvēlētās vietas.
Darbus klosterī pēc regulāriem intervāliem pārtrauc zvana skaņas, kas sauc mūkus uz stundu liturģiju: trešajā stundā (deviņos no rīta) ir terca, pusdienlaikā – seksta, pēcpusdienā – nonas, vakarā vesperes. Pie benediktīniešiem tiek praktizēta vēl otra sv. Mise (galvenā Mise), kamēr cistercieši turas tikai pie vienas Mises dienā. Vasarā, kad dienas ir garākas, galveno Misi svin no rīta, maltīti ietur pēc sekstas – tā ir dienas pirmā maltīte, pēc kuras mūki atgriežas dormitorijā uz pusdienas atpūtu. Otrrreiz viņi ēd vakarā pēc vesperēm. Ziemā, kad ir tikai viena ēdienreize dienā, galveno Misi notur pēc sekstas, un mūkiem ar burkšķošiem vēderiem ir jāgaida līdz pat nonām, pēc kurām viņus aicina uz maltīti refektorijā. Ēdiens klosterī nepavisam nav pieticīgs, bet tas ir zināmā mērā vienmuļš. Galvenajās maltītēs parasti ietilpst divi siltie ēdieni, no kuriem viens var būt no putnu gaļas, bet otrs – zivs. Pamatbarība piedevās ir pupiņas vai citi pākšaugi. Pasniedz arī dārzeņus, ziemā sevišķi kāpostus, bet vasarā – augļus un salātus. Katrs mūks dienā saņem mārciņu maizes un apmēram divas trešdaļas pintes (trešdaļu litra) vīna, ko dzer, atšķaidītu ar ūdeni. Maltītes laikā kāds no mūkiem, stāvēdams refektorijā speciāli ierīkotā kancelē, lasa no svēto dzīvēm, brīnumu aprakstiem vai no Svētajiem Rakstiem.
Arī vesperēs tiek ietverta procesija vai nu kapellā aiz kapitula zāles vai arī pie tam svētajam veltītā altāra, kura piemiņa svinama nākamajā dienā – sekojot jūdu tradīcijai, liturģiskā diena klosterī sākas iepriekšējā vakarā. Procesijas pa krusteju notiek visās galvenajās svētku dienās un svētdienās. Benediktīniešu mūki atstāj klosteri tikai Palmu svētdienā, kā arī lai piedalītos Lūdzamo dienu procesijās; cistercieši no klostera neiziet nekad.
Pirms nakts iestāšanās mūki sapulcējas tajā krustejas spārnā, kas piekļaujas baznīcai, uz vakara lasījumiem – kolācijām. Tās tā nosauktas pēc svētā Jāņa Kasiana (ap360 – 465) darba Collationes, kas bija ārkārtīgi populārs klosteros. Dienas beigas iezīmē pēdējais Dieva darbs baznīcā – kompletorijs – ar lūgšanu pirms gulētiešanas. Pēc parastajiem psalmiem un lūgšanām mūki visi kopā, tāpat kā dienai sākoties, skaita “Tēvs mūsu...” un Ticības apliecību. Pēc tam tieši no baznīcas šķērsjoma pa kāpnēm dodas uz dormitoriju, kur ļaujas godīgi nopelnītajai atpūtai.

No: Kristina Kruger, Monasteries and Monastic Orders. H.F.Ullmann, 2008

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru