Attēls: Rīgas un patrimoniālapgabala 1782. gada karte.
Oriģināls LVVA 6828.f.2. apr. 582. lieta
Teritorijas vēsture
Vēsturiski tagadējā Trīsciema apkaime bijusi iekļauta Daugavgrīvas mācītājmuižas teritorijā.
Daugavgrīvas klosteris jeb Svētā Nikolaja klosteris Daugavgrīvā (latīņu valodā Monasterium Dunamundensis Sancti Nicolai) bija cisterciešu mūku ap 1203. gadu dibināts klosteris pie senās Daugavas (Vecdaugavas), aptuveni 2,5 km no upes ietekas Rīgas jūras līcī, aptuveni 10,5 km uz ziemeļiem no Rīgas.
Indriķa hronikā minēts, ka bīskaps Alberts 1202. gadā pie Daugavas ietekas jūrā uzcēla cisterciešu klosteri, kuru nosauca par Daugavgrīvas jeb Svēta Nikolaja kalna (latīņu tekstā - Mons S. Nicolai) klosteri par godu jūras braucēju patronam Svētajam Nikolajam.
Klosteris bija neatkarīgs no citiem Livonijas feodālajiem senioriem un tam piederēja plaši zemes īpašumi gar Baltijas jūras malu abos Daugavas krastos. Klostera ēkas bija uzceltas labi nocietinātā pakalnā tagadējā Vecdaugavas apkaimē, kam rietumu pusē bija pieeja Daugavai, bet no pārējām pusēm aptvēra purvainas vecupes.
Daugavas labajā krastā robeža gāja no Dūņupes ietekas Daugavā līdz Ķīšezeram, pa tā ziemeļu krastu līdz Langas upes iztekai un gar to līdz pat Gaujas ietekai jūrā. Ziemeļu robežu veidoja Baltijas jūras krasts no Gaujas ietekas līdz Daugavas ietekai jūrā. Tātad Daugavgrīvas klostera zemē labajā Daugavas krastā 13. gadsimtā atradās šādas tagadējās Rīgas pilsētas ziemeļu daļas apkaimes - Vecdaugava, Vecmīlgrāvis, Vecāķi, Trīsciems un daļa no Carnikavas novada starp Langas upīti un jūru (Kalngale, Garciems).
Cisterciešu statūti paredzēja aktīvu fizisku darbu, mūki nodarbojās ar saimniecisko darbību - lauksaimniecību, amatniecību. Cistercieši bija Livonijas zemēs pirmie jaunu tehnoloģiju ieviesēji, piemēram, ap 1266. gadu mūki uz Dūņupes ierīkoja pirmās ūdensdzirnavas (tagadējais Mīlgrāvis jeb dzirnavu grāvis - vāc. Mühlgraben).
Informācijas avots: māte Gūgle. (Vikipēdija) un
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru