Trīsciems: decembris 2014

"Kalēju" mājas

Mājas "Kalēji". Mangaļu pagasts, tag. Trīsciems.

Jānis un Alvīne

Mans vecvectēvs Jānis Gailītis dzīvojis un strādājis Mangaļu muižā par kalēju, un kad tika nolemts muižas zemes sadalīt un pārdot, mans vecvectēvs nolēmis nopirkt Mangaļu muižas bijušo rijas ēku. Toreiz tā bijusi pussagruvusi un ļoti gara, bez jumta.

Ņemot aizdevumu bankā 1928. gadā Jānis Gailītis šo īpašumu arī iegādājies, bet saviem mantiniekiem piekodinājis, lai nekad mūžā aizdevumu īpašuma iegādei neņemot, jo aizdevuma atlīdzināšana bijusi ļoti grūta.
Jauniegūto īpašumu Jānis atjaunojis, piemērojot to dzīvojamās mājas vajadzībām. Vienā mājas daļā dzīvojuši, bet otrā manai vecvecmammai Alvīnei bijis veikals.

Foto: Personīgais arhīvs ap 1955. g.

Foto: Personīgais arhīvs 2003.g.

Ap 2003. gadu, taisot remontu "Kalējos" tika izrakta grīda. Atklājās kaltei raksturīgie dūmvadi grīdā, ar kuriem apsildīja grīdu un līdz ar to labība žuva ātrāk. Tāpat nav nejaušs arī ēkas novietojums. Šajā vietā vienmēr ir ļoti vējains, arī šis faktors ietekmēja veicināja labāku labības žūšanu. Rijas ēka būvēta kā tālākā ēka no kungu mājas un visu pārējo ēku kompleksa, tādējādi ugunsgrēka gadījumā cenšoties pasargāt pārējās ēkas no iespējamās uguns izplatības.

Augusts Vītols (1899-1985) Trīsciema "Ezermaļu" māju saimnieks

LKOK nr.3/348

Vītols, Augusts

Kareivis Kurzemes artilērijas pulkā.* 1899. g. 11. jūnijā Mangaļu pagastā.

+ 1985. g. 18. aprīlī

[Apbedīts Jaunciema kapos.]

Apbalvots par ciņu 1920. g. 26. janvārī pie Mežvepru ciema Latgalē.

VĪTOLS AUGUSTS Mārtiņa dēls

Kurzemes artilērijas pulka kareivis.

Ordenis piešķirts 1920. gadā

Dzimis 1899. g. 11. jūn. Mangaļu pag. zemkopja ģimenē. Izglītojies V. Olava tirdzniecības skolā Rīgā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 9. okt. Rīgā. Piedalījies Rīgas aizstāvēšanā, pēc tam cīņās Latgales frontē, paaugst. par dižkareivi.

1920. g. 26. janv. Latgalē pie Mežvepru sādžas, kad lielinieku bruņuvilciens apšaudīja mūsu bataljonu, V. ar izveicīgu darbību pie lielgabala sekmēja bruņuvilciena sašaušanu, tā dodams iespēju 2. Ventspils kājn. pulka rotai sekmīgi veikt kaujas uzdevumu.

Atvaļināts 1922. g. 20. janv. Dzīvojis Mangaļu pag. Ezermaļos, nodarbojies ar zvejniecību Ķīšezerā. Vēlāk Zemes bankas ierēdnis. No 1949. g. līdz 1963. g. kolhoznieks Mangaļu kolhozā. Mūža nogalē pensionārs, sezonas strādnieks (kurinātājs) Rīgā. Miris 1985. g. 18. apr. Apbedīts Jaunciema kapos.

Paldies Aivaram Jakovičam par informāciju.

Avots:http://lkok.com/detail1.asp?ID=1706

Andrejs Upīts Mangaļu pagastskolas skolotājs.

Upīts Andrejs

1877-1970

Andrejs Upīts ir visražīgākais rakstnieks latviešu literatūrā, daudzu romānu, stāstu, noveļu, lugu autors. Izcils Latvijas dabas ainavu, plašu tautas dzīves panorāmu un detalizēti izstrādātu spilgtu raksturu tēlotājs.

Jauns, talantīgs skolotājs Mangaļos. Andrejs Upīts 1896. gadā Nikolaja ģimnāzijā Rīgā ieguva draudzes un pilsētas skolas skolotāja tiesības un 1897. gadā sāka strādāt par palīgskolotāju Mangaļu pagastskolā. Izšķiroša nozīme Andreja Upīša pievēršanā dzejošanai bijusi Aspazijai, bet pievēršanā prozai — Martai Rinkas jaunkundzei, izglītotai jaunai sievietei, vēlākai Augusta Dombrovska līdzgaitniecei

Avots: /http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=2&q=Latvija&id=967020&g=1/

/http://www.apinis.lv/books/100%20LV%20web/100%20LV%2034%20Andrejs%20Up%C4%ABts.pdf/

Mangaļu muiža

Uz mangaļu muižas zemes laika gaitā izveidojies Trīsciems, ko no pašas muižas mūsdienās šķir Jaunciema gatve. Līdz mūsdienām saglabājusies 18. gadsimta vidū būvētā dzīvojamā ēka, kas ilgus gadus bijusi Mangaļu mežniecība. Patlaban tā ir privāta un izska vairākos dzīvokļos. ēkas senatnīgumu gan ir grūti nojaust, pat tās lielākā daļa logu jau kādu laiku nomainīti pret plastmasas. Tai blakus saglabājusies arī daļa no senā parka.

Mangaļu muiža pirmo reizi rakstos minēta jau 16. gadsimtā. Patreizējā muižas dzīvojamā māja Ķīšezera ziemeļu krastā netālu no Langas upes ietekas būvēta 18. gadsimta vidū, liecina portāla "pilis.lv" informācija. Muižā savulaik dzimis vēlākais Krievijas impērijas ārlietu ministrs Andrejs Eberhards Budbergs.

Informācijas avots un attēli: http://www.delfi.lv/novados/riga/zinas/senatne-mums-lidzas-delfi-iepazistina-ar-11-daugavas-laba-krasta-muizam-riga.d?id=42725100&page=10#ixzz3N7aifxuJ

http://riga.zurbu.net/tag:%D0%A3%D1%81%D0%B0%D0%B4%D1%8C%D0%B1%D0%B0_%D0%9C%D0%B0%D0%BD%D0%B3%D0%B0%D0%BB%D0%B8/feed

http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/IsieApraksti/Riga/Trisciems/MangaluMuiz.htm

Barokāla stila Mangaļu muižas parka labiekārtojuma plāns

Mangaļu muižas parka plāns. Ar roku pārzīmēta kopija no Latvijas valsts arhīva. Tipisks barokāla stila labiekārtojuma plāns. Iespējamais laika periods 17-18. gs. Pēdējā ēka kreisajā pusē Mangaļu muižas rija/kalte, tagadējā ēka Jaunciema gatve 268. Šobrīd gan tā ir stipri īsāka. - Trīsciems, Latvia

Andreas von Budberg

Mangaļu muižā dzimis Krievijas impērijas ārlietu ministrs Andrejs Ebergards Budbergs. Dzimis 10 augusts 1750 Magnus (tagad Mangaļmuiža) Rīgā; Miris † 1. septembris 1812 Sanktpēterburgā.

P.S. Lūdzu, palīdziet vēstures faktu tulkošanā, ja kādam ir pazīstama vācu valoda.

Viņa biogrāfija šeit -
Informācijas avots: http://de.wikipedia.org/wiki/Andreas_von_Budberg
un latviešu versija šeit - http://lv.wikipedia.org/wiki/Andrejs_Eberhards_Budbergs
Dzimtas koks - http://www.geni.com/people/Andreas-Eberhard-von-Budberg/6000000018568497536

Andrejs Eberhards Budbergs piedzima 1750. gada 10. jūlijā Mangaļu muižā (tagad Trīsciema apkaime Rīgā) Krievijas impērijas virsnieka Jēkaba Vilhelma fon Budberga un viņa sievas Marijas Elizabetes ģimenē. Viņa tēvs krita 1759. gada Kunersdorfas kaujā Septiņgadu kara (1756-1763) laikā. Deviņgadīgais Andrejs tika uzņemts kā seržants Krievijas armijā. Kā 3. grenadieru pulka virsnieks viņš piedalījās krievu-turku karā (1768-1774), tad dienēja Rīgas garnizonā. 1783. gadā viņš apprecējās ar Juliānu Magdalēnu fon Meku, viņu laulībā piedzima divas meitas. Rīgas ģenerālgubernators Džordžs Brauns (1762–1792) viņu ieteica Katrīnas II Pēterburgas galmā, kur 1785. gadā Budbergs kļuva par viņas mazdēla un troņmantnieka Aleksandra skolotāju un 1787. gadā tika paaugstināts par ģenerālmajoru.

1795. gadā Budbergu iecēla par Krievijas impērijas vēstnieku Zviedrijā, bet pēc Katrīnas II nāves viņas dēls imperators Pāvils viņu 1797. gadā iecēla par slepenpadomnieku un pēc paša vēlēšanās atbrīvoja no amata, Budbergs atgriezās Kurzemē. Savukārt 1804. gadā imperators Aleksandrs I viņu iecēla par Valsts Padomes locekli un 1806. gadā par Ārlietu ministru. Pēc Tilzītes miera noslēgšanas Budbergu 1807. gadā atvaļināja viņa pretnapoleonisko uzskatu dēļ.

Andrejs Budbergs miris Pēterburgā 1812. gada 1. septembrī.

Budbergu dzimtas atzars, kas dzīvojis Mangaļu muižā (Magnushof)

Tekstā atzīmēju vietas, kur pieminēti iedzīvotāji, kas dzimušu vai miruši Mangaļu muižā (Magnushof), taču vācu valodu nepārvaldu un paliek ļoti daudz neskaidrību. Ja kāds var un vēlas palīdzēt ar atšifrēšanu, laipni aicināti!!!

Budbergi

baroni Budbergi (vc. von Budberg, kr. фон Будберги) jeb Budbergi-Beningshauzeni (von Budberg-Bönningshausen, kr. Будберги, называемые Бённингаузенами) - sena vācu izcelsmes (no Vestfāles) bruņniecības dzimta Zviedrijā, Livonijā, vēlāk Krievijas impērijas Baltijas guberņās, Maskavas, Novgorodas un Tulas guberņās. Devīze: "Fortiter in re, Suaviter in modo!". Dzimtas pārstāvji kā Vācu un Livonijas ordeņa brāļi zināmi Livonijā jau no XIII gs. Dzimtas Baltijas līniju aizsācējs bijis Godhards Budbergs no Beningshauzenas (Gotthard de Budberg von Boenningshausen), kurš 1583. gadā ieguva Gārsenes muižu Kurzemē. Viens no viņa dēliem Vilhelms pārcēlās uz Zviedru Vidzemes igauņu daļu un 1625. gadā iegādājās Zennes (Sennen) un Fīrenhofas (Fierenhof) muižas. Līdz ar to Baltijā izšķirami divi pamatzari, kurus sarunvalodā vienādi dēvēja par Budbergiem, tāpēc, noskaidrojot personālijas vai īpašumus, talkā jāņem heraldiku:

Attēls:Baron Budberg und Boenningshausen genannt Budberg Wappen.png

baronu Budbergu un Beningshauzenu,
sauktu par Budbergiem ģerbonis

Attēls:Baron Boenningshausen genannt Budberg Wappen.png

fon Budbergu un baronu Beningshauzenu,
sauktu par Budbergiem ģerbonis

fon Budbergi un baroni Beningshauzeni, saukti par Budbergiem (von Budberg und Baron Boenningshausen genannt Budberg), Kurzemes bruņniecības matrikulā ierakstīti 1620. gadā.
baroni Budbergi un Beningshauzeni, saukti par Budbergiem (Baron Budberg und Boenningshausen genannt Budberg), kuri dižciltību saņēma 1693. gadā, kad Leonardam Gustavam karalis Kārlis XI piešķīra Zviedrijas brīvkunga titulu. Igaunijas bruņniecības matikulā ierakstīti 1746. gadā.

Dzimtas vīrieši lielāko tiesu tradicionāli izvēlējās militāro vai diplomātisko karjeru. No zināmākajiem jāpiemin sekundmajoru, Igaunijas gubernatoru, Krievijas diplomātu Gotardu Vilhelmu (Готтхард Вильгельм, 1766.-1832.), ģenerālmajoru Luvigu Karlu (Людвиг-Карл Будберг, 1774.-1830.), ģenerālleitnantu Aleksandru (барон Александр Иванович Будберг, 1798.-1876.), Krievijas ārlietu ministru, lielkņazu audzinātāju, infantērijas ģenerāli Andreju (Андрей Яковлевич Будберг, 1750.-1812.), īsteno valsts slepenpadomnieku, impērijas sūtni Parīzē Andreju (барон Андрей-Людвиг-Карл-Теодор (или Андрей Федорович) Будберг, 1817.-1881.), Valsts padomes locekli, Igaunijas gubernatoru, diplomātu un rakstnieku Bogdanu (барон Богдан Васильевич Будберг, 1766.-1832.), Krievijas Pagaidu valdības kara ministru Alekseju fon Budbergu (барон Алексей Пав. Будберг, 1859.-1945.) u.c. Pēdējais Budbergs, kurš spēlēja nozīmīgu lomu reģiona vēsturē, bija Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, firsta A.Līvena adjutants Nikolajs fon Budbergs (Nikolai Baron von Budberg-Bönninghausen, kr. барон Николай фон Беннинггаузен-Будберг, 1894.-1971.).

Dažādos laika posmos dzimtas valdījumā mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās bijušas Gārsenes (Garssen) muiža, Baltmuiža, Mangaļmuiža, Gricgales muiža, Valles muiža, Grīnvaldes muiža, Panemunes muiža, Vidrižu muiža (Widdrisch) u.c.

Avots: http://vesture.eu/index.php/Budbergi

http://lv.wikipedia.org/wiki/Budbergi-Benninghauzeni
Budbergu dzimtas mājaslapa:http://www.vonbudberg.de/

Teritorijas vēsture

Attēls: Rīgas un patrimoniālapgabala 1782. gada karte.

Oriģināls LVVA 6828.f.2. apr. 582. lieta

Teritorijas vēsture

Vēsturiski tagadējā Trīsciema apkaime bijusi iekļauta Daugavgrīvas mācītājmuižas teritorijā.

Daugavgrīvas klosteris jeb Svētā Nikolaja klosteris Daugavgrīvā (latīņu valodā Monasterium Dunamundensis Sancti Nicolai) bija cisterciešu mūku ap 1203. gadu dibināts klosteris pie senās Daugavas (Vecdaugavas), aptuveni 2,5 km no upes ietekas Rīgas jūras līcī, aptuveni 10,5 km uz ziemeļiem no Rīgas.

Indriķa hronikā minēts, ka bīskaps Alberts 1202. gadā pie Daugavas ietekas jūrā uzcēla cisterciešu klosteri, kuru nosauca par Daugavgrīvas jeb Svēta Nikolaja kalna (latīņu tekstā - Mons S. Nicolai) klosteri par godu jūras braucēju patronam Svētajam Nikolajam.

Klosteris bija neatkarīgs no citiem Livonijas feodālajiem senioriem un tam piederēja plaši zemes īpašumi gar Baltijas jūras malu abos Daugavas krastos. Klostera ēkas bija uzceltas labi nocietinātā pakalnā tagadējā Vecdaugavas apkaimē, kam rietumu pusē bija pieeja Daugavai, bet no pārējām pusēm aptvēra purvainas vecupes.

Daugavas labajā krastā robeža gāja no Dūņupes ietekas Daugavā līdz Ķīšezeram, pa tā ziemeļu krastu līdz Langas upes iztekai un gar to līdz pat Gaujas ietekai jūrā. Ziemeļu robežu veidoja Baltijas jūras krasts no Gaujas ietekas līdz Daugavas ietekai jūrā. Tātad Daugavgrīvas klostera zemē labajā Daugavas krastā 13. gadsimtā atradās šādas tagadējās Rīgas pilsētas ziemeļu daļas apkaimes - Vecdaugava, Vecmīlgrāvis, Vecāķi, Trīsciems un daļa no Carnikavas novada starp Langas upīti un jūru (Kalngale, Garciems).

Cisterciešu statūti paredzēja aktīvu fizisku darbu, mūki nodarbojās ar saimniecisko darbību - lauksaimniecību, amatniecību. Cistercieši bija Livonijas zemēs pirmie jaunu tehnoloģiju ieviesēji, piemēram, ap 1266. gadu mūki uz Dūņupes ierīkoja pirmās ūdensdzirnavas (tagadējais Mīlgrāvis jeb dzirnavu grāvis - vāc. Mühlgraben).

Informācijas avots: māte Gūgle. (Vikipēdija) un

http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/IsieApraksti/Riga/Vecdaugava/DaugrPils.htm

Daugavgrīvas klosteris

Svētā Nikolaja Daugavgrīvas klosteri dibināja cisterciešu ordeņa mūki bīskapa Alberta vadībā. Rakstītos avotos klosteris pirmo reizi minēts 1205.gadā. 12.gs. cistercieši bija vieni no aktīvākajiem krusta karu idejas iedvesmotājiem un uzturētājiem. Baltijas kristianizācijā aktīvākie bija Lejasvācijas cistercieši. Pirmais cisterciešu klosteris Latvijas teritorijā tika nodibināts 1205 Daugavgrīvā. 1228.g. kurši unzemgaļi to ieņēma un nopostīja. Atjaunoto klosteri 1305 nopirka Livonijas ordenis un tajā ierīkoja komturijas centru. No 1255 līdz reformācijai Rīgā darbojās cisterciešu Sv.Marijas Magdalēnas sieviešu klosteris. Cistercieši īpaši attīstīja dievmātes kultu.

Nocietinātais, no mūra celtais klosteris tika novietots pie toreizējās Daugavas gultnes 2,5 kilometrus no ietekas jūrā. Mūsdienās Daugavai ir cita gultne un klostera atrašanās vieta tagad atrodas līdzās vecajai Daugavas gultnei - Vecdaugavai.